Nedēļas cilvēks - Ilze Ozola

Mani sauc Ilze Ozola un nu jau 12 gadus uzskatu sevi par Ventspilnieci un jāatzīst - esmu par to lepna, jo man ļoti svarīgi ir sakopta un estētiska vide sev apkārt.

Zīmēšana, tamborēšana, adīšana, šūšana un izšūšana ir bijusi mana brīvā laika aizpilde kopš sevi atceros, neskaitot visas sporta nodarbes. Tam jāpateicas manai mammai, kura prata visas šīs lietas un kurai bija tik daudz pacietības, lai man – nepacietīgam un neatlaidīgam bērnam parādītu, kas un kā jādara atkal un atkal no jauna…

Sevišķa vajadzība tikt pie šujmašīnas, tamboradatas vai adāmadatām bija tad, kad mamma šuva vai adīja. Pirmajā klasē biju pieteikusies gandrīz visos Pioniera nama pulciņos, tai skaitā zīmēšanas, aušanas, veidošanas, vācu valodas, dejošanas, vingrošanas uc.  Cik spēju apvienot, tik arī apmeklēju. Vēlāk gan pabeidzu Saldus Mākslas skolu, bet, neskatoties uz to, ka man ļoti patika radošās izpausmes, saistīt savu dzīvi ar mākslu tolaik skaidri izlēmu – NĒ, jo pusaudzes galvā tobrīd aktuālāka likās ārsta, ekonomiska vai jurista prakse.

Kad skolā mācīja pirmos valdziņus, es adīju jau vesti, vēlāk džemperus. Tolaik idejas smēlos no ārzemju atvestajiem katalogiem un žurnāliem, tomēr rakstu kombinācijas un zīmējumus domāju pati. Nereti gadījās, ka pašas adījumus draugi uztvēra kā sūtītus no Anglijas radiem. Tajā laikā tas bija arī veids, kā atšķirties no vienveidības.

Mana pamatizglītība saistīta ar finansēm, ekonomiku un jurisprudenci, un kopš augstskolas beigšanas esmu arī strādājusi un strādāju šai jomās. Dzīvojot patērētāju sabiedrībā „treknajos gados” ne zīmēšana, ne rokdarbi vairs nepavisam nebija aktuāla, jo visu un jebkad varēja iegādāties jebkurā pasaules malā. Arī laika it kā tam neatlika. Taču aizvien vairāk sāku pieķert sevi aizdomājamies par gleznošanu. Vīzijas skrēja pa galvu un vajadzēja tikai atrast laiku tās uzlikt uz audekla. Bieži gadījās, ka tieši vēlu vakaros, kad bērni jau guļ, pēkšņi ķēru audeklu un otu, lai izliktu ārā to, kas maisās pa galvu. Pēc stresa pilnas dienas ofisā tas deva milzum gandarījumu un prāta atslodzi. Jutu, ka tas mani harmonizē.

Adīšanai pieķēros pēc meitiņas piedzimšanas. Tā kā nespēju nosēdēt neko nedarot, atsāku adīt pēc piecpadsmit gadu pārtraukuma. Pirmā cepure, ko adīju sev, sanāca par mazu, bet dēls, novērtējis to par stilīgu, paņēma sev. Otru cepuri izlūdzās nopirkt draudzene utt. Nemanot bija saadīta jau vesela kolekcija. Neviena no cepurēm neatkārtojas, katra no tām ir viena vienīga.

Atlasa rožu un brošu veidošanai, tāpat kā visiem maniem vaļaspriekiem, ir gadījuma raksturs. Nejauši manās rokās nomāca skaista atlasa lenta, kuru sāku locīt – rezultātā sanāca skaista roze. Ideja bija rokā un tagad ir jau vesela kolekcija. Arī rožu brošas un kaklarotas katra ir unikāla un neatkārtojas. Nenoliedzami viss sakrīt ar šībrīža modes tendencēm – adījumi, ziedi, brošas, žabo utt.

Man patīk pasērfot pa i-netu un papriecāties par citu cilvēku darbiem, kā arī paskatīties, ko veido citi, lai neveidotu to pašu. Dažkārt ieraugot vienu produktu, rodas idejas par citu produktu. Šobrīd mana galva ir pārpilna ar idejām – mājas krājas jau saraksti un skices. Man nav grūti rast idejas – man vairāk jādomā, kuru ideju, kad un kā īstenot. Taču tas nav mērķtiecīgi, bet vairāk impulsīvi, jo šis nav mans bizness, bet gan hobijs, tāpēc katrai lietai pieeju ar īpašu uzmanību, lai process un rezultāts nestu prieku sev un, ja iespējams, arī citiem.

Šobrīd aktuāla ir sava mājas lapas izveide, ir jau izdomāts un iegādāts domēns, taču trūkst laika un zināšanas tās izveidei. Iespējams, ka kādreiz izveidošu savu radošo darbnīcu, iespējams, ka … VISS IR IESPĒJAMS!

Ilzes Meistardarbs.lv profilu var apskatīt šeit.